Šī nedēļa pagāja zem diezgan liela negaisa mākoņa(tas nozīmē-skumji). Par to negaisa mākoni iedomājos uzrakstīt, jo lasīju žurnālā “Mistērija”, ka “par lielāko neveiksminieku pelnīti uzskatāms franču frizieris Bernārs Anšero, kurš savos piecdesmit divos gados piedzīvojis tik daudz nepatikšanu, ka pietiktu veselai specvienībai,” un viņš atzīst, ka piedzimis zem negaisa mākoņa, kas tā arī palicis karājamies virs viņa galvas.* Un tāpēc iedomājos, ka arī savu nedēļu varētu salīdzināt ar negaisa mākoni, tikai attiecinot ne tik daudz uz neveiksmēm, bet vienkārši skumjām. Par iemesliem nestāstīšu, jo tas ir diezgan personīgi, ko negribētos apspriest publiskajā telpā.
Gribētos gan pastāstīt par ko šajā laikā aizdomājos. Ceturtdienas vakarā ciemos pie mūsu ģimenes bija draugi, kas mums ir pazīstami jau vairākus gadus, arī pirms manas piedzimšanas, divos vārdos sakot-ģimenes draugi. Mēs izdomājām, ka jauki būtu mazliet gremdēties atmiņās un paskatīties vecos video, kas uzņemti pirms 17-18 gadiem. Video tie paši cilvēki, kas atrodas mūsu viesistabā, tikai laiks katru ir izmainījis. Ir tik jocīgi skatīties uz cilvēkiem, kas būtībā ir tie paši, bet tomēr tik ļoti citādāki. Un visjocīgāk ir skatīties uz sevi- sīku blondu meiteni, kas ir tik kašķīga, ka varētu nokaitināt pat vismierīgāko cilvēku. Bērni jau ir tie, kas vislielākās izmaiņas piedzīvojuši, un ir smieklīgi skatīties uz vecākiem, kas pirms 18 gadiem izskatījās kā viņu bērni tagad. Tie video ir zelta vērti- tik daudz kadri, kas ļauj atcerēties dienu, kā tikai vakar notikušu. Un man tā ir iespēja ieraudzīt laiku, kuru pati nespētu atcerēties.
Es bieži domāju, skatoties, piemēram, uz kkādiem noziedziniekiem, bomzīšiem- viņi taču arī bija mazi, mīļi bērni, bet kā laiks visu izmaina- tas šķiet neaptverami. Un prātā jautājums-pa kuru laiku tas notika?
Tādas manas pārdomas šim vakaram.
lūk,tāda es biju..
Coldplay-Shiver
*”Mistērija”- 2010.gada oktobris, 12.lpp
jopt, tu esi blonda?
tg nē
tagad nē, jo krāsota? vai tikai bērnībā biji?
tikai bērnībā līdz 10.klasei
Njā, es arī šad tad aizdomājos par laiku un to, kā mainās cilvēki, kā maināmies mēs visi. Un to, kā mainos es un kas ir cilvēki un notikumi, kas mani mainījuši. Šķiet, ka pats galvenais ir mainīties uz augšu, uz labu un neaizmirst. Citādi ar mani ir tā – steidzoties un darbojoties nereti aizmirstas labās lietas un mācības, ko esmu saņēmusi