Iepriekšējais raksts par zvēriem. Gandrīz mēnesis pagājis un nu rakstīšu par citiem zvēriem, ja tā var tos dēvēt. Cilvēki. Es jau kādu laiku gribu par to uzrakstīt, ne par cilvēkiem vispārēji, bet par kādā grāmatā izlasīto stāstu saistībā ar cilvēka rīcību.
Džodijas Pikultas grāmata “Deviņpadsmit minūtes”, raugoties uz tās vāku, izskatījās pēc tipiska, salkana jauniešu romāna, tomēr, izlasot to, varēja saprast tās vērtību un nozīmi izraisītajās pārdomās. Lai gan grāmatas aizmugurē izvirzītie jautājumi- “Ko mūsdienu sabiedrībā nozīmē neiederēties? Vai upura atriebībai ir attaisnojums? Un kuram- vai vispār kādam- ir tiesības citu nosodīt?”,- šķita tik ļoti paredzami un jau bieži dzirdēti, tie bija galvenie jautājumi, kas raisīja šīs pārdomas.
Grāmata sākas ar tekstu, kas būtībā caurvij notikuma jēgu un apstiprina, kādēļ tāds nosaukums.
“Deviņpadsmit minūtēs var pasūtīt un saņemt picu. Var izlasīt pasaku bērnam vai nomainīt mašīneļļu. Var noiet jūdzi. Deviņpadsmit minūtēs var apturēt pasauli, un deviņpadsmit minūtēs var no tās aiziet. Deviņpadsmit minūtes ir pietiekams laiks atriebībai.” Tieši tik ilgs laiks, deviņpadsmit minūtes, bija nepieciešams stāsta galvenajam varonim Pīteram, lai viņš savā skolā nogalinātu un ievainotu vairākus skolēnus. Tā bija atriebība. Viņš iegāja skolā ar mērķi nogalināt tos, kuri gadiem viņu pašu dzina kapā-gan ar vārdiem,gan fiziski nodarot sāpes. Atstumšana ir diezgan aktuāls temats skolas laikā, it sevišķi pamatskolā, kad piedzīvotas vislielākās pārmaiņas, un tie, kas tās nepiedzīvo laikā ar citiem vienaudžiem, bieži kļūst par tiem, kas neiederas. Par galveno mērķi tajā laikā kļūst vēlme neatšķirties, nekļūt par apsmiešanas objektu, bet gan smieties kopā ar citiem par to, kurš neiederas.
Apšaudes skolās šķiet kaut kas tāls un filmās vai kkur ārzemēs redzēts, dzirdēts. Tā nav tikai grāmatās radīta ilūzija, tā ir realitāte, tomēr atbilde uz jautājumu-kas vainīgs?, nav tik viegli atrodama. Jā, ieroci rokās turēja un izmantoja viens cilvēks, tomēr, kas pamudināja uz šo rīcību? Vai tā kaut kādu iemeslu dēļ var būt attaisnojama? Cik ilgi ir jācieš, lai bērns vai jaunietis izlemtu, ka nu no cietēja jākļūst par uzbrucēju? Svarīgi ir saprast, vecāku lomu šādās situācijās, kad bērns skolā tiek morāli un fiziski mocīts. Ne vienmēr vecāki zina, ka viņa bērns ir kļuvis par upuri, jo vecāki cer(kaut vai neapzināti), ka viņa bērns būs pieņemts, ka viņam skolā veiksies un būs daudz draugu. Kurš gan vēlas, lai viņa dēlu vai meitu katru dienu apsmej?Neviens, protams.. Bet reizēm realitāte neattaisno cerības. Un arī vecāki, kuru bērni apsmej tos, kuri, viņuprāt, atšķiras, nenojauš sava bērna nežēlību pret citiem. Ko darīt? Ja bērnam, kurš izlemj izbeigt savas mocības, nošaujot citus, tas ir risinājums, tad ko lai dara vecāki, kam visu mūžu būs jāskatās noslepkavoto bērnu vecāku acīs un jāapzinās, ka viņi uzaudzinājuši slepkavu?
Man patika teksts grāmatā, ko es pārlasīju vairākas reizes- “Ja tu kaut kur neiederies, tu kļūsti par pārcilvēku. Tu jūti, ka visu pārējo cilvēku acis ir pievērstas tev. Tu vari dzirdēt čukstus jūdzes attālumā. Tu vari pazust, kaut arī no malas šķiet, ka joprojām esi turpat. Tu kļūsti par mutantu, kurš iekritis mucā ar skābi, par Džokeru, kuram maska pieaugusi pie sejas, par kiborgu, kuram trūkst visu locekļu, bet sirds pukst krūtīs dzīva un īsta. Tu esi kā lieta, kas reiz bijusi normāla, bet tas bija tik sen, ka tu pat neatceries, kā tas bija.” Droši vien katrs kādreiz ir juties neiederīgs, tomēr, kā ir tam, kurš vienmēr jūtas ne savā vietā, ne starp savējiem? Man reizēm šķiet, ka tik nežēlīgi, cik var būt bērni, nevar būt neviens. Es neattaisnoju rīcību, kur atriebība ir galvenais dzinulis, un tā noved pie slepkavības, tomēr mani skumdina pašnāvības, kas izdarītas, jo citu risinājumu šie apsmietie bērni nav redzējuši. Iekš youtube.com ir video, kur redzamas to bērnu sejas, kas izdarījuši pašnāvības, lielākoties zem nosaukumiem “Bullied to death”, un es domāju- kas ir jāpārdzīvo, lai izlemtu par tik galēju soli? Skatos uz sejām fotogrāfijās, kas man ir svešas, bet tomēr paliek skumji,jo tās vairs nav-kāds idiots/i skolā katru dienu atrada laiku, lai pateiktu ko riebīgu, tādējādi parādot savu pārākumu. Kādēļ citu ciešanas izraisa prieku?
Daudz, daudz jautājumi. Maz atbildes,bet ar rakstu manas pārdomas nebeidzas par šo tēmu.
Tādām reklāmām vajadzētu būt vairāk. Lai gan nezinu, vai tas ko mainītu.
laba anti iebiedēšanas reklāma, tādas ir samēra daudz pasaulē, LV gandrīz pat kā nav, jo šī joma tikai pēdējos gados ir attīstījusies ar ES palīdzību.