Gandrīz gads ir pagājis, un es atkal šeit iegriežos. Bet šodien tikai uz mazu mirklīti. Laikam, lai atskaitītos, ka vēl esmu dzīva un nav jau tā, ka visai tai rakstīšanai esmu atmetusi ar roku. Vairāk gan sevis dēļ izlēmu, ka šodien (tieši šodien!) jāuzraksta, ka būs viens stāsts no manas puses, kamēr vēl neesmu atkal pārdomājusi, noslinkojusi un kamēr tas stāsts liekas pietiekami nozīmīgs, lai ar to padalītos.
Tuvākie un ne tik tuvi cilvēki jau zina, kas man patīk – tās ir dokumentālās par mistiskiem notikumiem, sērijveida slepkavībām, noziedzību un citām traģiskām, baisām lietām.. Sāku domāt, vai man nevajadzēja kļūt par izmeklētāju, bet vispār es gribētu būt kā Agatas Kristi Erkils Puaro vai Džeina Mārpla- doties uz vietām, kur vienmēr nez kādēļ notiek noziegumi, un slepkava nekad neiedomājas novākt pašus detektīvus – apaļo večuku, kamēr tas pie spoguļa pielabo savas ūsas vai veco ziņkārīgo tanti, kas aizmigusi ar adīkli rokās. Bet labi- ne par to stāsts! Tātad man patīk dokumentālās filmas. Nākamais ieraksts būs par divām, kas uz mani atstāja milzīgu iespaidu dēļ tajās redzētās netaisnības. Notikumi pilnīgi pretēji- vienā slepkava, pret kuru savākti neapstrīdami pierādījumi + vēl atzīšanās, staigāja uz brīvām kājām, turpretī otrā dokumentālajā bez nekādiem pierādījumiem cietumā ielikti trīs jaunieši, kas visticamāk noziegumu nav pastrādājuši. Iespējams, ka varbūt kāds jau atpazīst filmas, par kurām runāju. Bet nu ar tām tad iepazīstināšu nākamreiz 
Jo par vienu vēl ir daudz informācijas, kuru es gribu iepazīt.
Uz redzēšanos!
Pēdējie komentāri