Ilzze's Blog

Esmu dzīva.

ilzze — Sun, 22 Jan 2012 20:26:22 +0000

Gandrīz gads ir pagājis, un es atkal šeit iegriežos. Bet šodien tikai uz mazu mirklīti. Laikam, lai atskaitītos, ka vēl esmu dzīva un nav jau tā, ka visai tai rakstīšanai esmu atmetusi ar roku. Vairāk gan sevis dēļ izlēmu, ka šodien (tieši šodien!) jāuzraksta, ka drīz būs viens stāsts no manas puses, kamēr vēl neesmu atkal pārdomājusi, noslinkojusi un kamēr tas stāsts liekas pietiekami nozīmīgs, lai ar to padalītos.
Tuvākie un ne tik tuvi cilvēki jau zina, kas man patīk – tās ir dokumentālās par mistiskiem notikumiem, sērijveida slepkavībām, noziedzību un citām traģiskām, baisām lietām.. Sāku domāt, vai man nevajadzēja kļūt par izmeklētāju, bet vispār es gribētu būt kā Agatas Kristi Erkils Puaro vai Džeina Mārpla- doties uz vietām, kur vienmēr nez kādēļ notiek noziegumi, un slepkava nekad neiedomājas novākt pašus detektīvus – apaļo večuku, kamēr tas pie spoguļa pielabo savas ūsas vai veco ziņkārīgo tanti, kas aizmigusi ar adīkli rokās. Bet labi- ne par to stāsts! Tātad man patīk dokumentālās filmas. Nākamais ieraksts būs par divām, kas uz mani atstāja milzīgu iespaidu dēļ tajās redzētās netaisnības. Notikumi pilnīgi pretēji- vienā slepkava, pret kuru savākti neapstrīdami pierādījumi + vēl atzīšanās, staigāja uz brīvām kājām, turpretī otrā dokumentālajā bez nekādiem pierādījumiem cietumā ielikti trīs jaunieši, kas visticamāk noziegumu nav pastrādājuši. Iespējams, ka varbūt kāds jau atpazīst filmas, par kurām runāju. Bet nu ar tām tad iepazīstināšu nākamreiz Jo par vienu vēl ir daudz informācijas, kuru es gribu iepazīt.
Uz redzēšanos!

19 minūtes.

ilzze — Sun, 03 Apr 2011 22:38:31 +0000

Iepriekšējais raksts par zvēriem. Gandrīz mēnesis pagājis un nu rakstīšu par citiem zvēriem, ja tā var tos dēvēt. Cilvēki. Es jau kādu laiku gribu par to uzrakstīt, ne par cilvēkiem vispārēji, bet par kādā grāmatā izlasīto stāstu saistībā ar cilvēka rīcību.

Džodijas Pikultas grāmata “Deviņpadsmit minūtes”, raugoties uz tās vāku, izskatījās pēc tipiska, salkana jauniešu romāna, tomēr, izlasot to, varēja saprast tās vērtību un nozīmi izraisītajās pārdomās. Lai gan grāmatas aizmugurē izvirzītie jautājumi- “Ko mūsdienu sabiedrībā nozīmē neiederēties? Vai upura atriebībai ir attaisnojums? Un kuram- vai vispār kādam- ir tiesības citu nosodīt?”,- šķita tik ļoti paredzami un jau bieži dzirdēti, tie bija galvenie jautājumi, kas raisīja šīs pārdomas.

Grāmata sākas ar tekstu, kas būtībā caurvij notikuma jēgu un apstiprina, kādēļ tāds nosaukums.
“Deviņpadsmit minūtēs var pasūtīt un saņemt picu. Var izlasīt pasaku bērnam vai nomainīt mašīneļļu. Var noiet jūdzi. Deviņpadsmit minūtēs var apturēt pasauli, un deviņpadsmit minūtēs var no tās aiziet. Deviņpadsmit minūtes ir pietiekams laiks atriebībai.” Tieši tik ilgs laiks, deviņpadsmit minūtes, bija nepieciešams stāsta galvenajam varonim Pīteram, lai viņš savā skolā nogalinātu un ievainotu vairākus skolēnus. Tā bija atriebība. Viņš iegāja skolā ar mērķi nogalināt tos, kuri gadiem viņu pašu dzina kapā-gan ar vārdiem,gan fiziski nodarot sāpes. Atstumšana ir diezgan aktuāls temats skolas laikā, it sevišķi pamatskolā, kad piedzīvotas vislielākās pārmaiņas, un tie, kas tās nepiedzīvo laikā ar citiem vienaudžiem, bieži kļūst par tiem, kas neiederas. Par galveno mērķi tajā laikā kļūst vēlme neatšķirties, nekļūt par apsmiešanas objektu, bet gan smieties kopā ar citiem par to, kurš neiederas.
Apšaudes skolās šķiet kaut kas tāls un filmās vai kkur ārzemēs redzēts, dzirdēts. Tā nav tikai grāmatās radīta ilūzija, tā ir realitāte, tomēr atbilde uz jautājumu-kas vainīgs?, nav tik viegli atrodama. Jā, ieroci rokās turēja un izmantoja viens cilvēks, tomēr, kas pamudināja uz šo rīcību? Vai tā kaut kādu iemeslu dēļ var būt attaisnojama? Cik ilgi ir jācieš, lai bērns vai jaunietis izlemtu, ka nu no cietēja jākļūst par uzbrucēju? Svarīgi ir saprast, vecāku lomu šādās situācijās, kad bērns skolā tiek morāli un fiziski mocīts. Ne vienmēr vecāki zina, ka viņa bērns ir kļuvis par upuri, jo vecāki cer(kaut vai neapzināti), ka viņa bērns būs pieņemts, ka viņam skolā veiksies un būs daudz draugu. Kurš gan vēlas, lai viņa dēlu vai meitu katru dienu apsmej?Neviens, protams.. Bet reizēm realitāte neattaisno cerības. Un arī vecāki, kuru bērni apsmej tos, kuri, viņuprāt, atšķiras, nenojauš sava bērna nežēlību pret citiem. Ko darīt? Ja bērnam, kurš izlemj izbeigt savas mocības, nošaujot citus, tas ir risinājums, tad ko lai dara vecāki, kam visu mūžu būs jāskatās noslepkavoto bērnu vecāku acīs un jāapzinās, ka viņi uzaudzinājuši slepkavu?
Man patika teksts grāmatā, ko es pārlasīju vairākas reizes- “Ja tu kaut kur neiederies, tu kļūsti par pārcilvēku. Tu jūti, ka visu pārējo cilvēku acis ir pievērstas tev. Tu vari dzirdēt čukstus jūdzes attālumā. Tu vari pazust, kaut arī no malas šķiet, ka joprojām esi turpat. Tu kļūsti par mutantu, kurš iekritis mucā ar skābi, par Džokeru, kuram maska pieaugusi pie sejas, par kiborgu, kuram trūkst visu locekļu, bet sirds pukst krūtīs dzīva un īsta. Tu esi kā lieta, kas reiz bijusi normāla, bet tas bija tik sen, ka tu pat neatceries, kā tas bija.” Droši vien katrs kādreiz ir juties neiederīgs, tomēr, kā ir tam, kurš vienmēr jūtas ne savā vietā, ne starp savējiem? Man reizēm šķiet, ka tik nežēlīgi, cik var būt bērni, nevar būt neviens. Es neattaisnoju rīcību, kur atriebība ir galvenais dzinulis, un tā noved pie slepkavības, tomēr mani skumdina pašnāvības, kas izdarītas, jo citu risinājumu šie apsmietie bērni nav redzējuši. Iekš youtube.com ir video, kur redzamas to bērnu sejas, kas izdarījuši pašnāvības, lielākoties zem nosaukumiem “Bullied to death”, un es domāju- kas ir jāpārdzīvo, lai izlemtu par tik galēju soli? Skatos uz sejām fotogrāfijās, kas man ir svešas, bet tomēr paliek skumji,jo tās vairs nav-kāds idiots/i skolā katru dienu atrada laiku, lai pateiktu ko riebīgu, tādējādi parādot savu pārākumu. Kādēļ citu ciešanas izraisa prieku?
Daudz, daudz jautājumi. Maz atbildes,bet ar rakstu manas pārdomas nebeidzas par šo tēmu.

Tādām reklāmām vajadzētu būt vairāk. Lai gan nezinu, vai tas ko mainītu.

Zvērīgi.

ilzze — Mon, 07 Mar 2011 16:51:07 +0000

Viena dzīvoju nu jau gandrīz divus gadus, un tas ne vienmēr ir bijis patīkami. Darbadienās, atnākot no skolas , gribas, lai ir kāds, kas sagaida. Jau kādu laiku domāju, ka vajadzētu mājdzīvnieku- ne suni, ne kaķi, bet kādu mazāku zvēru.
Piektdien, braucot no Rīgas, iebraucu zoo veikalā. Vienā no būriem (par būri laikam to nevar saukt, bet lai nu paliek) ieraudzīju kko līdzīgu žurkai..Tā nebija parasta žurka, tā bija žurka bez spalvas-nu gluži kā sfinksas kaķi. Un tikai par Ls 4,50- iedomājos, ka cena varētu būt tāda, jo neviens negrib viņu pirkt, jo cik man zināms tad sfinksas kaķi ir ļoti dārgi, lai gan žurku ar kaķi nevar salīdzināt. Ja nopirktu tādu, tad pie manis ciemos vairs neviens nenāktu un es pārvērstos par vientuļo jocīgās žurkas tanti.
Tālāk skatījos uz papagaiļiem..es vienmēr esmu gribējusi papagaili, kam var iemācīt runāt, jo tad samācītu viņam visādas foršas frāzes. Atceros, ka man stāstīja- pie viena vīrieša gājusi tante pēc piena, viņa pieklauvējusi pie durvīm, bet neviens nav atvēris.Tante atvērusi durvis, bet neviena mājās nav bijis un tad šī pēkšņi dzird tādu jocīgu balsi sakām:”Ko gribi vecene?” Izrādījās, ka tas bijis vīrieša papagailis Bet nu ar papagaili man būtu grūti Rīgas dzīvoklī, nezinu, kā viņu aizvestu nedēļas nogalē uz mājām, un tad noteikti mans suns un brāļa suns parūpētos, lai tas papagailis ilgi nedzīvotu, lai gan viņi tiktu galā ar jebkuru dzīvnieku.
Un tad nu mans pēdējais variants mājdzīvniekam ir šinšila- šķiet, ka par viņu nebūtu dikti grūti rūpēties..Varbūt kādam ir šinšila un varētu pastāstīt, kā tad īsti ir?
Baigi grūti man iet ar to mājdzīvnieka izvēli, un droši vien tuvākajā laikā man necerēt, ka man tāds būs..bet kas to lai zina.

Attēls no – http://www.dogs.lv/board/viewtopic.php?f=3&t=5521&start=30 Vispār attēlu ar žurku bez spalvas ir grūti atrast

Ja ir laiks, skaties filmas.

ilzze — Mon, 21 Feb 2011 14:07:19 +0000

Pēdējā laikā diezgan bieži sanāk noskatīties kādu filmu. Izveidoju pat sarakstu, kuras obligāti jānoskatās. Saraksts izskatījās šāds:
1.The Jacket (2005);
2.Apt Pupil (1998); šo filmu skatījos tikai tā iemesla dēļ, ka nesen uzgāju iekš youtube.com video ar aktieriem, kuri miruši jauni, un biju šokā, ka arī filmas galvenais varonis Breds Renfro nu jau ir citos medību laukos. Starp citu, viņš arī bija redzams augšminētajā filmā The Jacket. Apt Pupil man gan nelikās sevišķi laba filma.
3.The September Issue (2009);
4. The Shawshank Redemption (1994), kas ir imdb.com “Top 250 movies as voted by our users” 1.vietā, ar novērtējumu 9,2. Šo filmu man jau sen vajadzēja noskatīties. Kauns, ka nebiju to izdarījusi.
5. A Single Man (2009)- noskatījos vakar un pusotra stunda, kas ir filmas garums, bija neaprakstāmi laba. Citreiz, skatoties lētas un nebaudāmas filmas, šķiet, ka izniekots laiks un to vairs atpakaļ nevar dabūt. Šis nebija tas gadījums.

Vispār man patīk skatīties filmas,ja iepriekš es esmu izlasījusi grāmatu, kuras pamatā filma ekranizēta. Viena no labākajām grāmatām, kuru labprāt vēlreiz izlasītu, ir Stīvena Kinga “Mizērija”. Tā ir viena no retajām Stīvena Kinga grāmatām, ja ne pat vienīgā, kur sižetā nav nekāda fantastikas elementa. “Mizērija” stāsta par rakstnieku vārdā Pols Šeldons, kurš pabeidzis savu pēdējo grāmatu par Mizēriju. Viņš sniegputenī nenovalda savu automašīnu un iebrauc grāvī, kur viņu atrod rakstnieka kvēlākā fane Annija Vilksa..
“Mizērija” ir grāmata,kas ierauj sevī tik ļoti, ka nav iespējams apstāties, kamēr tā nav izlasīta.
Protams, filma nav tik laba kā grāmata, tomēr aktieri atrasti ir perfekti- Annijas lomā ir Kathy Bates un rakstnieka lomā iejūtas James Caan.. Vienīgā problēma, skatoties filmu, ja iepriekš ir izlasīta grāmata, ir uzmācošās domas :”Vai tad grāmatā tā bija?”,”Kāpēc tas sižets ir pamainīts? Vajadzēja atstāt kā grāmatā.” Protams, es saprotu, ka filmā nav iespējams parādīt visu tieši tāpat, kā bija grāmatā, jo vienkārši laiks to netļauj.

Ja nu kāds nav redzējis filmu “Misery”(1990), tad to var izdarīt iekš youtube.com.
Treileris-

Un šķiet, ka tikai vakar…

ilzze — Fri, 04 Feb 2011 22:02:55 +0000

Šī nedēļa pagāja zem diezgan liela negaisa mākoņa(tas nozīmē-skumji). Par to negaisa mākoni iedomājos uzrakstīt, jo lasīju žurnālā “Mistērija”, ka “par lielāko neveiksminieku pelnīti uzskatāms franču frizieris Bernārs Anšero, kurš savos piecdesmit divos gados piedzīvojis tik daudz nepatikšanu, ka pietiktu veselai specvienībai,” un viņš atzīst, ka piedzimis zem negaisa mākoņa, kas tā arī palicis karājamies virs viņa galvas.* Un tāpēc iedomājos, ka arī savu nedēļu varētu salīdzināt ar negaisa mākoni, tikai attiecinot ne tik daudz uz neveiksmēm, bet vienkārši skumjām. Par iemesliem nestāstīšu, jo tas ir diezgan personīgi, ko negribētos apspriest publiskajā telpā.
Gribētos gan pastāstīt par ko šajā laikā aizdomājos. Ceturtdienas vakarā ciemos pie mūsu ģimenes bija draugi, kas mums ir pazīstami jau vairākus gadus, arī pirms manas piedzimšanas, divos vārdos sakot-ģimenes draugi. Mēs izdomājām, ka jauki būtu mazliet gremdēties atmiņās un paskatīties vecos video, kas uzņemti pirms 17-18 gadiem. Video tie paši cilvēki, kas atrodas mūsu viesistabā, tikai laiks katru ir izmainījis. Ir tik jocīgi skatīties uz cilvēkiem, kas būtībā ir tie paši, bet tomēr tik ļoti citādāki. Un visjocīgāk ir skatīties uz sevi- sīku blondu meiteni, kas ir tik kašķīga, ka varētu nokaitināt pat vismierīgāko cilvēku. Bērni jau ir tie, kas vislielākās izmaiņas piedzīvojuši, un ir smieklīgi skatīties uz vecākiem, kas pirms 18 gadiem izskatījās kā viņu bērni tagad. Tie video ir zelta vērti- tik daudz kadri, kas ļauj atcerēties dienu, kā tikai vakar notikušu. Un man tā ir iespēja ieraudzīt laiku, kuru pati nespētu atcerēties.
Es bieži domāju, skatoties, piemēram, uz kkādiem noziedziniekiem, bomzīšiem- viņi taču arī bija mazi, mīļi bērni, bet kā laiks visu izmaina- tas šķiet neaptverami. Un prātā jautājums-pa kuru laiku tas notika?
Tādas manas pārdomas šim vakaram.

lūk,tāda es biju..

Coldplay-Shiver

*”Mistērija”- 2010.gada oktobris, 12.lpp

Ienāc manā istabā..

ilzze — Thu, 20 Jan 2011 23:36:32 +0000

Heh,virsraksts diezgan aizdomīgs sanāca. Šodien nerakstīšu vēl par savām mīļajām filmām, varbūt nerakstīšu vispār-kas to lai zina! Ja sasola, tad parasti pēc tam pāriet vēlēšanās rakstīt, nu vismaz man tā ir.
Reizēm man patīk paskatīties visādas skaistas bildes virtuālajā vidē, lai smeltos idejas vai lai vienkārši mazliet pasapņotu. Tad nu šovakar skatījos bildes, kurās bija daudz un dažādas idejas interjeram. Tā kā pa Rīgu dzīvojos viena, tad nu varu iekārtot savu dzīvokli kā vien gribu. Bet vai nav tā, ka vienmēr tieši tādām interjera lietām sanāk atlicināt vismazāk naudu? Jo it kā jau tas nav nekas ārkārtīgi nepieciešams, bet tomēr dažreiz gribas kko skaistu dzīvoklim nopirkt. Gan jau meitenes mani saprot. Man, piemēram, vienmēr ir gribējies , ejot gar ziedu veikalu, nopirkt daudz rozes, ko ielikt vāzē un pēc tam mājās priecāties par tām, cik gan perfekti tās iederas dzīvoklī. Kaut kā vienmēr žēl naudas, jo parasti ziedus pērku tikai kādam mīļam cilvēkam uz jubileju.. Bet tagad esmu apņēmusies, tiklīdz būšu Rīgā, nopirkšu rozes , un ietaupīšu, piemēram uz burgeriem Un, protams, nav jau vienmēr vajadzīga nauda, lai izdomātu kko interesantu, bet man diemžēl tā radošā puse vienmēr bijusi pašvaka- nemāku smuki zīmēt(lai gan gribētu mācēt)..Vienīgais es varētu lipināt kolāžas un likt pie sienas (man tagad pilns ar idejām galvā, tik jāizdomā, kā tās īstenot).
Kādu tad es iedomājos savu dzīvokļa izskatu? Man ļoti patīk tāds veclaicīgs interjers, ar veciem, mazliet nobružātiem skapjiem, grāmatu plauktiem.. Tā kā vienmēr bijušas daudz mantas, kuras nekad nemetu ārā, tad minimālisms man nederētu. Es gribētu tādu apaļu balkonu ar skatu uz ziedu pļavu (ak, cik romantiski tas skan!) un galdiņu ar krēslu, kur es varētu pabūt vienatnē, padzert kafiju, palasīt grāmatu vai vienkārši padomāt. Nezinu kādēļ, bet, domājot par interjera dizainu, kādu gribētu, prātā uzreiz ir Francija…varbūt tur es gribētu dzīvot.
Un kā ar Jūsu vēlmēm,sapņiem? Man šķiet, ka galvenais ir iekārtot savu dzīvesvietu tā, lai nebūtu šaubas- es esmu SAVĀS mājās.
Un vispār iesaku paskatīties šo blogu, var aizņemties daudz lieliskas idejas – http://achadosdedecoracao.blogspot.com/

Click to view slideshow.
Bildes no-
http://thedesigndivablog.wordpress.com/

http://decorati0n.com/decorate/category/interior-designs/page/3/

http://myhomed.com/interior-design-green-romantic/

http://achadosdedecoracao.blogspot.com/
http://www.flickr.com/photos/47618407@N07/4364787412/

sasodīts!

ilzze — Wed, 19 Jan 2011 23:09:17 +0000

Es šodien tiešām biju priecīga, nu tā no sirds gribējās smaidīt- vienkārši par neko, ja tā var teikt…bet mans smaids izzuda, kad es ieraudzīju gala atzīmes vienā no universitātes kursiem-komunikācijas ētikā. It kā jau nekas īpašs – ko tur satraukties par vērtējumu,un nebija jau slikts, bet (protams, aiz visa labā vienmēr seko “bet”) nu tas nebija, ko es gaidīju. Ir situācijas, kad zini, ka neesi pietiekami centies, lai iegūtu labu atzīmi, un tad saprotams, ka nav ko cerēt uz labāku (lai gan vnm ironiskā kārtā tad tas vērtējums ir neticami augsts). Šajā gadījumā es centos un aplauzos. Es zinu, ka ir smieklīgi skumt par kkādām atzīmēm, kas būtībā ne vienmēr izsaka zināšanu līmeni, tomēr iekšā tāda vainas sajūta, kas man ir raksturīga visai bieži. Liekas, ka neesmu attaisnojusi kāda cerības( nezinu, varbūt vecāku, varbūt savas). Eh, ir palicis vēl viens gala vērtējums, kas var vai nu pamatīgi mani iepriecināt vai atkal apbēdināt. Man vienmēr bijusi vēlme visu izdarīt perfekti, nu tā, lai pašai un citiem prieks. Atceros, ka bērnībā vispār biju mazliet jukusi saistībā ar tām atzīmēm- atradu vienu savu dienasgrāmatu, kas rakstīta apm. 11 vai 12 gadu vecumā, un tur var teikt katrā dienā ierakstīts “Man bail, ka nedabūšu 9 sportā, man bail, ka man būs slikta atzīme latviešu valodā, man bail, man bail, man bail…”- smējos to lasīdama. Protams, tagad tik traki vairs nav, bet tomēr vēl joprojām uznāk tā paranoja. Šausmas, tagad to visu uzrakstot, gribas sev pajautāt- jocīga esi, vairākas minūtes veltīdama, lai uzrakstītu, ka neesi apmierināta ar kkādu stulbu atzīmi, kas neko neietekmē? Tāda nu es esmu. Vispār pa dienu man gribējās uzrakstīt par filmām, kas man mīļas, bet to tad vēlāk.

Please please please let me get what i want. Ak, jaukie The Smiths.

Sazvērestības teorijas.Princeses Diānas autokatastrofa.

ilzze — Wed, 29 Dec 2010 20:46:37 +0000

Šodien devos uz Grīziņkalna bibliotēku, lai atrastu grāmatas, kas noderētu, mācoties sesijas eksāmeniem. Manu uzmanību pievērsa Larsa Buges grāmata “Konspirācijas teorijas: 40 populārākās sazvērestības”. Lai arī mācībām neko jēdzīgu neatradu, nodomāju, ka tieši šī grāmata būtu lieliska lasāmviela vēliem ziemas vakariem, un nekļūdījos.
“Konspirāciju teorijas ir mūsdienu mīti, kas met izaicinājumu oficiālajai patiesībai,” tā izsakās grāmatas autors Larss Buge. Kad pasaulē notiek kāds notikums, kas šokē visu sabiedrību, ļoti bieži cilvēki neuzticas, apšauba piedāvāto gala versiju šim notikumam. Visi noteikti ir dzirdējuši mītus par to, ka Elviss ir dzīvs, mūsu vidū dzīvo citplanētieši, arī noteikti ir dzirdēts stāsts par Čupakabru- kazu sūcēju no Dienvidamerikas u.c. Neesmu vēl visu grāmatu izlasījusi, tomēr dažas sazvērestības man likušas aizdomāties- cik daudz no tā varētu būt patiesība? Šajā gadījumā nerunāju par citplanētiešiem un kazu sūcēju no Dienvidamerikas, bet gan par princeses Diānas nāvi 1997.gadā autokatastrofā. Atceros, kā pārdzīvoju par šo notikumu, man tad bija tikai 7 gadi un tas notika tieši manā dzimšanas dienā. Daudzi šo autokatastrofu uztver nevis kā vienkārši negadījumu, bet gan kā nevainojamu slepkavību. Šai sazvērestības teorijai veltītas neskaitāmas dokumentālās filmas, raksti presē, arī sarunas sabiedrībā. Atmiņā iespiedies interesants notikums, kad mēs ar mammu saucām princeses Diānas garu ( tajā laikā ļoti piesaistīja maģijas burvība – šķiet, man bija kādi 8 gadi) , un jau tad jautāju:”Vai princeses Diānas nāve bija negadījums?” Uzdodot šo jautājumu, sveces liesma “sakustējās”, ko mēs tajā laikā pieņēmām, kā atbildi “Nē,nebija.” Protams, tagad tas šķiet muļķīgs apliecinājums, taču tolaik man tas šķita dīvaini. Lai nu kā , grāmatā aprakstīts, kam būtu izdevīgi, ja Diāna būtu mirusi:”Diānas nāve bija ļoti ērta britu karaļnamam. Īsi pirms nāves Diāna bija paziņojusi, ka viņai ir jaunums, kas pārsteigs visu pasauli. Daudzi domāja, ka viņa paziņos par saderināšanos ar Dodi al Fajedu. Citi pat apgalvo, ka Diāna nēsāja viņa bērnu. [..] tas būtu smags trieciens britu karaliskajai ģimenei.” Konspirācijas teorētiķi balstās uz jautājumiem, kuriem trūkst izskaidrojuma. Piemēram, jautājums par balto fiatu, kas it kā saskrējies ar Diānas šofera vadīto Mercedes, un kurš mistiskā kārtā nav atrodams, kā arī Džeimsa Andansona, fotogrāfa, kas turēts aizdomās,mīklainā nāve u.c.
Par princeses Diānas nāvi pārdzīvoja visa pasaule, kas, iespējams, ir lieliska augsne sazvērestības teorijas attīstīšanai, jo cilvēki nevēlas pieņemt, ka tas bija TIKAI negadījums… Tomēr nav pietiekami daudz pierādījumu, kas apstiprinātu konspirācijas teorijas patiesumu…
Vai Jūs ticat kādai no sazvērestības teorijām?

Attēls no- http://www.topnews.in/people/princess-diana

Neļauj sev sajukt prātā.

ilzze — Mon, 27 Dec 2010 21:06:19 +0000

Tā mana grūtsirdība beidz mani nost. Uznāk man tie sevis žēlošanas mirkļi.. kā jau agrāk rakstīju, reizēm ir pat patīkami paskumt vienatnē, tik ja tās skumjas uznāk pārāk bieži un neīstajā laikā, tad gan ir tā čābīgi. Es negribu, lai sanāk pēc mierinājuma lūdzošs ieraksts, bet gribētu pastāstīt, kuras ir tās lietas, kas man to prātu bendē.
Cilvēki, kas ir melanholiskas dabas, noteikti mani saprot…melanholiķi ir viegli iespaidojami emocionālā ziņā( nu vismaz man tā šķiet), pārdzīvo par lietām, kuras neeksistē, atrod problēmas, kur tās nav.. varbūt arī tas attiecināms uz manu horoskopa zīmi (Jā, es ticu horoskopiem! Cilvēku raksturojumam saistībā ar tiem) – es esmu dzimusi Jaunavas zīmē- kritiskas, sīkumainas utt. un savienojumā ar melanholiju var sanākt viens dikti skumjš un problēmu nomākts cilvēks. Protams, es pārspīlēju. Man patīk manas iecienītās dziedātājas raksturojums par sevi, kura, starp citu arī ir Jaunavas zīmē dzimusi- Fiona Apple. Atceros, ka vienā no intervijām,šķiet Jimmy Kimmel šovā, Fiona saka:“First,my mind goes to tragedy.” Viņa uztraucas par lietām, par kurām citi pat neiedomātos uztraukties.. un tā mēdz notikt arī ar mani, un visai bieži. Kā teicis O.Vailds- “Prāts jau pats par sevi ir kroplība.” Ir traki, kad esi palicis vienatnē un izfunktierē visdrausmīgākos scenārijas piem. vienam teikumam , ko tev ir pateicis kāds draugs vai paziņa..Ir traki, kad, tiekot galā ar vienu problēmu, prasās atrast kādu jaunu, lai tik būtu par ko sūdzēties. Ir traki, kad nezini, ko vēlies no dzīves. Skaties uz cilvēkiem, kas daudz ir sasnieguši kādā jomā, un liekas, ka tā joma der arī tev, bet tad ieraugi kko citu, un liekas, ka tas ir īstais aicinājums! Tās dilemmas moca mani- man gribas tik daudz, ko izdarīt, bet nezinu ar ko sākt. Es, piemēram, vēlos iemācīties franču valodu( gadu mācījos jau, bet tad atmetu ar roku) , tad gribas iet uz lekcijām, kur stāsta par kino( gribēju jau šogad iet, bet negāju, jo nebija ar ko- cik gan muļķīgi tas izklausās), vēlos sportot-iet uz volejbola treniņiem ( atkal nolohojos un to neizdarīju) , gribas fotogrāfēt( bet slinkums paņemt to fotoaparātu un iziet ārā-gribas sev uzkliegt tagad-”Pati vainīga!”)… Kas man pietrūkst? Laikam jau uzņēmība. Kas man piemīt? Neizlēmība. Tuvojas Jauns Gads, ko bieži cilvēki izmanto kā jaunu atskaites punktu “jaunai” dzīvei..varbūt man arī izmantot? Jā, jā, es zinu, ka muļķīgi ir Jauno Gadu uztvert kā atskaites punktu, jo mainīt ikdienu var jebkurā mirklī. Bet nu ir kkas maģisks ap to Jauno Gadu- un vārds “jauns” noteikti ir atslēgas vārds, kādēļ ir vēlme mainīties tieši šajā laikā.

Izkratīt sirdi ir tik patīkami.. Es uzrakstot šo haotisko ziņu, atradu atbildes uz dažām lietām, kas man nelika mieru. Šķiet, ka pat vieglāk uzelpot. Mazliet sapurināt sevi ik pa laikam ir diezgan svētīgi.

Eitanāzija=slepkavība?

ilzze — Mon, 20 Dec 2010 13:32:37 +0000

Eitanāzijas tēma masu medijos nav sevišķi daudz ne publicēta, ne arī diskutēta tēma, tomēr par to tiek runāts arvien vairāk.Ir divas puses- cilvēki, kas atbalsta eitanāziju, un cilvēki, kas uzskata, ka eitanāzijas jēdzienam var likt = zīmi slepkavībai. Ko apzīmē šis jēdziens? Eitanāzija ir ļoti smagi un nedziedināmi slimas personas dzīves izbeigšana aiz žēlsirdības apsvērumiem.*
2010.gadā portālā staburags.lv tika publicēta šokējoša ziņa:”BBC raidījuma vadītājs ēterā atzīstas eitanāzijas veikšanā. Šokējošo atzīšanos 70 gadus vecais Rejs Goslings izteica nāves tēmai veltītajā raidījumā “Inside Out”, kas pirmdienas vakarā tika pārraidīts reģionālajā televīzijas kanālā “BBC East Midlands”. “
Rejs Goslings kameras priekšā atzinies:”Laikam pienācis laiks atklāt noslēpumu, kuru esmu glabājis visai ilgi. Savulaik es nogalināju cilvēku. Viņš bija jauns puisis. Viņš bija mans mīļākais. Viņš slimoja ar AIDS.”** Interesanti, ka šī atzīšanās nav notikusi tiešraidē, bet gan parādīta televīzijas kanālā tikai pēc diviem mēnešiem kopš atzīšanās. Vai medijiem nevajadzēja ziņot par to policijai? Te ir jautājums, cik tāli mediji ir gatavi iet, lai ziņa pievērstu sabiedrības uzmanību. Fakta slēpšana no policijas divus mēnešus ir nepieļaujama. To var salīdzināt ar situāciju, kad kāds cilvēks zina par slepkavību, taču par to neinformē attiecīgās iestādes,t.i policiju.Un vai šajā gadījumā to var uzskatīt par eitanāziju, kā tas parādīts rakstā? BBC raidījuma vadītājs ir nosmacējis savu draugu ar spilvenu, jo viņš cietis mokošas sāpes. Eitanāzijai ir divas formas- ir pasīvā eitanāzija, kad ārsts ļauj pacientam nomirt(ārstniecības metožu pārtraukšana vai ierobežošana) un aktīvā eitanāzija jeb asistētā pašnāvība- nāvējošas medikamentu devas izsniegšana pēc nedziedināma un nenoņemamas mokas jūtoša pacienta brīvprātīga pieprasījuma vai tā tuvinieka lūguma (ja pacients nav pie apziņas un nav cerību, ka to atgūs).***Turklāt Lielbritānijā eitanāzija ir krimināli sodāma.
Ir divas galvenās problēmas, kuras saskatu šajā ziņā- vai medijam jāuzņemas atbildība par fakta noklusēšanu un vai jebkura darbība, kas veikta, lai atpestītu smagi slimu draugu no mokām, uzskatāma par ētisku rīcību, ja tās pamatojums ir žēlsirdība? Mediju ietekme uz sabiedrību ir milzīga, tādēļ mediji nes smagu atbildības nastu, kā sniegtā informācija ietekmēs indivīda rīcību. Šajā gadījumā tas var ietekmēt eitanāzijas atbalstītājus vairāk sarosīties, jo – ja pat BBC vadītājs atbalsta eitanāziju, kas ir nozīmīga persona medijos, tad kāpēc to nevarētu atbalstīt citi cilvēki? Problēma ir tajā, ka ir grūti noteikt, kad cilvēks patiesi vēlas darīt sev galu fizisku sāpju dēļ,un kad viņš to izsaka tikai tāpēc, ka viņam paredz nāvi neārstējamās slimības dēļ. Atņemt kādam dzīvību jebkurā gadījumā ir noziegums.. Izdarīt izvēli kādu atpestīt no sāpēm ir jāuzņemas profesionālam ārstam nevis draugam, kas to uzskata par labāko risinājumu. Ārsts ir devis Hipokrāta zvērestu, kas paredz nekaitēt pacientam(mākslīgi uzturot mirstošo pie dzīvības un pakļaujot mokām, tam tiek paildzinātas ciešanas- tātad kaitējums).****
Kā, pēc jūsu domām, vajadzēja rīkoties BBC raidījumam šajā gadījumā, kad atzīšanās notikusi 2 mēnešu pirms ziņas pārraidīšanas? Vai vispirms vajadzēja ziņot policijai un tad izvērtēt, vai šo ziņu jāpublicē medijos? Vai medijam jāuzņemas atbildība? Drauga atbrīvošanu no nepanesamām sāpēm var saukt par eitanāziju vai slepkavību ?

*Adikibi, O.,Baleins, B., Brejī, E. u.c.( 1995). Ideju vārdnīca. Zvaigzne ABC. 132.lpp
** BBC raidījuma vadītājs ēterā atzīstas eitanāzijas veikšanā http://www.staburags.lv/portals/pasaules/raksts.html?xml_id=12090
*** http://lv.wikipedia.org/wiki/Eitan%C4%81zija#Eitan.C4.81zija_-_par_un_pret.2C_-_diskusija
**** turpat